... kaut kur tepat pavism viegli noÄab pÄ“rnÄ zÄle... vai tie bija lÄsumainÄ meža kaÄ·a uzmanÄ«gie soļi, vai lÄ“nprÄtÄ«gÄ adataiņa medÄ«bas... brīžiem gaisu caurstrÄvo ugunskura smarža, tÄlumÄ dzirdamas bÄ“rnu Äalas, sievu un vÄ«ru sarunas... ŠobrÄ«d viņš ir viens, bet ne vientuļš, jo apzinÄs savu esÄ«bu pasaulÄ“ - redzamajÄ un ne tikai...
Gadu tÅ«kstošiem šeit bijuši šie kalni, gadu simtiem auguši koki, gadu desmitiem mainÄ«jušÄs paaudzes. KÄ nosargÄt trauslo lÄ«dzsvaru starp cilvÄ“ci un dabu?